Klausos

Spilgti sāku modelēt cilvēku dzīves, kuri radījuši stāstus. Viņi tik daudz ir sapratuši. Atsevišķi un kopā, paldies, Jums. Runājiet un radiet vel.

ar sevi

man tik bieži gribētos teikt ka es nesaprotu
skumjākais ir tas ka es saprotu
un tas visu padara tik daudz grūtāku
man ir grūti dzīvot šajā sabiedrībā
es redzu cik salūzusi tā ir
tā darbojas pretēji savām interesēm
skumji ir tas ka mēs zinam kā var darīt labāk
mēs tikai neticam ka varam.
mums iemāca neticēt
skumji ir arī tas ka es tev varētu pateikt vienā teikumā to kas tev jādara lai justos labāk vienmēr.
skumji ir tas ka ja es tā izdarītu tu tam pretos stiprāk
mums māca pretoties
cīnīties vienam
neticēt
skumji ir āri tas ka man arī tam ir grūti noticēt
kad visi apkārt rīkojas pretēji
skumji ir arī tas ka cilvēki domā ka cilvēki nemainās
vel skumjāk ir tas ka viņi nemainās jo viņi domā ka viņi nemainās
man apkārtējie mēģina ieskaidrot ka es nesaprotu
un jo biežāk to saka jo vieglāk tam noticēt
Tas izplatās
viss izplatās
visas domās
visi vārdi
nekas nepaliek
nevar to apslēpt
bet to var ietekmēt
kad to mēģina, citi uzskata par savu uzdevumu pierādīt ka tā nav
labas lietas nenotiekot
jābūt reālam
nomācoši
tāds ir vairums
mēs nedrīkstot kļūdīties
nekad
tā mums māca
ja esam pret to esam nepareizi
ja jautājam mūs apklusina
skumji
man žēl par viņiem
es tādēļ raudu
es zinu ka man būtu vieglāk to nezinot
bet es negribu to
nezināt
to mēģinājuši ir daudzi
mainīt
bet vienmēr vairākums prtojas
vienmēr
līdz vairākums grib pārmaiņas
lai tiktu līdz 100 vaidzīgs ir gan 3. gan 99.
bez viņiem nevar
nekā

Smaidot

Kas notiek, ja staigā pa Rīgas ielām ar smaidošu, ļoti smaidošu seju. Hmmm... visi drošs ļauni skatās un grasās sist. Nop laikam jau nē. Tas īstenībā ir interesanti. Tu ej un skaties kā cilvēku akmens sejas nomaina smaids. Var dzirdēt arī pozitīvas atsauksmes, kas liek smaidīt vel stiprāk un reizēm arī pakustēties ar kādu deju soli. Oki, ir arī lielāka iespējamība, ka tu ar kādu sāksi runāt par mandarīniem veikala plauktā vai ar blakus stāvošo pie luksofora sarkanās gaismas par smakojošajām mašīnu izplūdes gāzēm un vilcienā šā un tā pārrunāšana ar savas ailes biedriem. Dažs garāmgājējs itkā ikdienišķi pamanās arī uzprasīt vai man nav pīpītes... Ir cilvēku grupa, kurus var atpazīt pēc smaida un varbūt arī matiem.

Darīšu tā biežāk.

Intelekta problēma

Vienmēr par maz informācijas, lai būtu pārliecināts. Nieki vienmēr liek šaubīties, jo tie ne vienmēr ir tikai nieki. Es pirms pāris dienām nonācu pie slēdziena, ka esmu beidzot izstrādājis pietiekami ticamu pasaules skatījumu. Robots(caurumi, nevis mehāniskā lieta) vel tas skatījums, bet pildītās daļas savienojas un dara to arvien biežāk, jūtami biežāk. Laikam tā ir tā sajūta, kad patiesi notici kaut kam. Un tomēr es vel tik bieži šaubos, kad runāju ar citiem. Sajūta ka saklausu viņos sevi, jo tik bieži dzirdu sen sakārtotas domas. Tās atkal rada šaubas, katru reizi, bieži. Dažreiz es aizeju prom. Nespēju tajā klausīties, esmu tam ilgi mokoši gājis cauri un vairs negribu to. Lai cik loģiski man tas šķistu, ne vienmēr spēju to paskaidrot. Bet ko es arī gaidu man vajadzēja daudz laika un te vienā sarunā mēģinu to paskaidrot. Ja vel tēma ir pretrunā ar kādu iesīkstējušu sarunu biedra domu, tad sanāk malties uz riņķi. Pacietība jāapgūst un runas veidi. Cilvēks no bāra uz to iedvesmoja. Cilvēkam nepatīk ja viņam uzbrūk. Reizēm vārdi kaut arī patiesi tiem šķiet kā uzbrukums. Jāiet apkārt, liekot viņiem pašiem saprast. Manī ir par daudz iedvesmas, lai es aizietu gulēt. Lai gan tā nav labi teikt, bet sakārtošu arī to. Metode ir skaidra.