Viena dzīves diena.

Agrā rītā iekš sapņa, par dzīvi ar karaļģimeņu atvasēm kaut kur latvijas lauku mājā, blakus biezam mežam, ezeram un sarkanu magoņu pļavai. Cik gan vērts ir šis sapnis, ja ne kā ikdienas treniņš situācijām, kas varētu notikt. Es par šo vienu sapni varētu rakstīt daudz un dikti, un tomēr nespēšu vārdos izskaidrot visu situāciju (visas sajūtas, kas tvertas katra simts man nezināmos vārdos saukta.) Var jau būt, ka es to nekad neaizmirsīšu, bet pierakstu lai sev kādreiz atgādinātu, ka tas reiz notika, bija tāda vieta, pasaule laikā un telpā, kas viss ir tikai manis izdomāts laikmeta interpretējums tikai priekš manis.
Tā nu es iebēru krūzē tējkaroti kafijas un pusi tējakarotes cukura(palēnām atradinos no cukura baudīšanas), apsmērēju arī 2 maizītes ar sviestu un uzlieku tām sieru. Pulkstens jau drusku kā pāri septiņiem. Visu aiznesu uz istabu un lēnīgi pildot to sevī ieslēdzu portatīvo un atveru spāņu valodas mācību e-grāmatu un sāku pārlasīt septītās lekcijas teoriju un pildu uzdevumus. Mācoties klausos it kā speciālus smadzeņ kustinātāj audio ierakstus, kas katrā ziņā palīdz koncentrēties un gribēt saprast, mazliet pat ievelk transīgā mācību fāzē, kad daru daru daru un par citu neko nedomāju, koncentrējos mirklim mācībām. Me gusta estudiar espanol.
Pēc aptuveni 2 stundām aktīvas domāšanas svešvalodā atskan telefona zvans, paceļu to un uzzinu ka šodien Fakultātē ir Vides inžinierzinātņu studenutu bakulār darbu, pirmspabeikšanas prezentātcijas. Pastos pulkstenī un saprotu ka laiks pietiek, lai pagūtu līdz ar sākumu, tādēļ nesteidzīgi sapakojos, tā lai nebūtu līdzi parāk daudz lietu kuras neizmantošu, bet arī tā, lai, ja kaut ko ievaigas, tas būtu pa rokai. Apģērbu izvēlej ļaujos instinktīvi, jeb ko ieraugu to uzvelku, un kad viss ir uzvilkts un liekas, ka būs par karstu, tad noģērbjos, lai novilktu tikai pašu apakšējo kreklu. Atkal saģērbjos un eju uz mikriņu pieturu. Pa ceļam trenējoties dungot un svilpot reizē aizdomājos par to, ko ta daru un kur dodos. Ko izvēlēties un ko nē.
Pieturā ilgi ilgi negaidot piebrauc Vanšu tilta mikriņš, iesēžos tajā apskatos apkārt uz brauciena biedriem, neviens neizrāda sarunas velmi, bet man līdzi ir grāmata, tādēļ lieki nepārdomājot iegrimstu tajā pilnīgi. Stāsts par vecu sacīkšņuzirgu un reiz jaunu mazu meitenīti tā mugurā, gadu pēc gada līdz nāve tos šķir, bez obligāciju mīlestība tās vienkāršākajā būtībā. Man patīk domāt un izzināt, tas ir mans piepildījums, un mērķis kam nav zināmu robežu, tāpēc viegli baudāms arī visā ceļā.
Mikriņš ir jau pāri Vanšu tiltam. Atjēdzos iebāžu grāmatu atpakaļ somā un izvelku cimdus, lai nesaltu rokas, īsajā ceļā līdz fakultātes durvīm. Iekšā satiek Uģi un aprunājamies par brīža mērķiem stipendijām un konforenci, tikamēr noģērbjos.
Ir jau 10:13 un esmu iebīdijies un atradis vietu, kur piesēst un prezentācijām ejot arī sapratu, ka man bija lieliska pirmās rindas vieta, blakus diviem pasniedzējiem, kas salīdzinoši aktīvi apsprieda prezentētājus un uzdeva daudz jautājumus, dažkārt arī no mana skatījuma visai muļķīgus, bet tā ir cita paaudze un šoreiz likās ar citādu izpratni par to, kā lietas darāmas. Lai gan par prezentācijām piekrītu, tās bija pārsvarā bija skumjā līmenī, bet tāpēc jau mācāmies, un kritika bija pamatota. Tomēr bija arī izcilības pazīmes un kas priecēja viss virāk velme darīt un apziņa, ka vaig. Necik Prezentāciju gaitā sev pierakstiju pilnu lapiņu kladē ar piezīmēm par to ko darīt un ko nē, arī jautājumu virkni, kuru atbildes reiz zināšu. Pēc pirmā pārtraukuma, tika apbalvoti šī gada jaunie studenti par aktīvo darbību - Tas tiešām priecēja. Zinātnē kautrība nav primārā īpašība un nevaidzētu arī būt. Vel pāris tēmas, dažas jaunas idejas un atkal esmu ceļā uz tuvāko bāru, pie kā saulītē ārā uz trepītēm ar draugu piesēdām, miera dūms un saules siltums. Pilnības sajūtu.
Ja neiet, ja nesanāk, dari bet nav un nav un nav un rodas bezcerības sajūta, to var pārvarēt izdarot ko tādu, kas nāk vieglāk, lai atgriestu apziņu, ka risinājums ir. Tas vienmēr ir.
Stāvu mirklī, pieturā skatoties uz uzrakstu 2. ģimnāzijas logu rūtīs. Salidojums viņiem esot, vārdā salidojums ir tik daudz būtības iekšā. Domāju par to, kā arī vēlāk noskaidrojās, tas ir, tas ko es daru. Pieticīgias bārs ko var redzēt caur parka kokiem izskatās tik sasodīti mazs uz lielās akmens skolas fona, bet ērtāk es tomēr jūtos tajā mazajā. Domas atkal par to kāpēc nav citādi, pat ja gribas mācīties un zināt, kāpēc tās ēkas šo velmi nosit, bet citas nē. Atieksme un atmosfēra, ko veidojam ap sevi vai pakļaujamies. Visa mana apziņa ir domā, ķermenis tik stāv ceļa malā nepzināti darbināts.
Pavīd atmiņas par to, ka es gaidu kaut ko un esmu ceļa malā. Apskatos apkārt un ej nostāties citā skatu punktā - pie kanāla lai spilgtā saule no tā atstarojoties papildus sildītu. Pie manis pienāk kāda sieviete un ko nomirminājusi aiziet. Tā arī nesapratu ko tā teica, bet šķita nedaudz noraizējusies. To arī nekad visticamāk neuzzināšu, bet dažas lietas domām ir interesantākas nezināmas, iespēja savam domu lidojumam.
Satiekos... Mmmm kofektes, es jau esmu citur un ir ap vieniem dienā. Izplatīta tiek doma, patīkami. Visumiskas sarunas atkal esot mazajā būdiņā. Atmiņas par vietām un lietām, kā tās mūs ietekmē turpmākajā dzīvē. Sildos. Ir laiks, kad var teikt izejam ārā sasildīties. Cilvēki satiktie pēc dūma dodas tālāk, palieku viens uz minūtēm divām. Izdzeru alu un sapakoju mantas somā.
Telefons iezvanās un saka nāc laukā. Izeju un tur Jānis ar riteni piebraucis. Piedāvā iet dzert alu no cimdiem kaut kur dabā, starp pilsētas mūriem, kādā zaļā saulainā vietā. Protams piekrītu, Sagatavojos un dododamies, uz parku, kur jau gaida kuras meičas. Pienāk arī uz mirkli Ilze un sarāj mani par to ka dalījos savā vafelē ar Fēniksu, turpmāk zināšu ka nevaig tā.
Atrodam labu saulainu vietiņu dzīvojamo māju ielenkumā, blakus spēļu laukumam uz soliņa. Drusku gan vējains, bet saule tomēr silda. Pasmejam pa dzīvi, vietām, lietām. Cimdiņ ali tukšojās, vel pirms došanās prom uzkāpu kokā, kas visu laiku gaidīja blakus soliņam. Skats no augšas tik daudz ko maina uztverē. Dodoamies tālāk, sekoju baram. Bars ir spēcīgs instruments un ar to nāk arī atbildība, dalītā gan. Neziņa par mērķi. Apmulums un šķiršanās.
Palieku ar Jāni un nospraužam sev mērķi - Galeriju Rīga. Ceļš līdz tai ir patāls bet iepējams. Uh Jes mums tas izdevās. Tagad tik jāpieslēdz kaut kur viņa ritens, un lai cik neeligatnts vai stilīgs tu esi veikal, tu katrā ziņā parmazatbalsti riteni.
Pastaiga Rimī, gar smaržojošiem plauktiem ar ēdieniem klaiņojot, meklējot kaut ko mazu ilgtoši graužamu, lai būtu ko iekost apskatot mākslu iz 5. stāva. Paceļam vel apsriežam neredzētus Eko marķējumus un to ticamību, lai ko tie arī nozīmētu šajā gadījumā. Mazie siera pīradziņi bija izvēle, jo tādus nebiju nekad ņēmis, un tie atbilda prasībām. Tad nu tā kā viņi bija sverami, ilgstošs mēginājums saprast cik viņus vaidzēs ceļojumam pa lielveikala tuneļiem. Paņēmu 18, bet šķiet pietrūka vel kādi 4 visam ceļojumam. Tā nu devāmies Laberintā augšā. Skatoties fotouzņēmumus, sajutos, kā divu inžinieru sarunā, Jo apspiedām visu ko bildēs, no vārnu lidot prasmes līdz māju būvniecības veidiem, līdz pus iztādej, kad ieraudzījām krūti, un tad tikai magoņu lauku aiz tām, ar piebildi - tu pamanīji, ka visos foto pavidu ir sievietes. Paskatoties apkārt tas arī apstiprinājās un tāpēc komentējām iespējamo noslieces cēloni. Nogurums nomāca un piesēdām pie sarkanā lietusarga fotogrāfiju sērijas, lai ieēstu pīrādziņus un atpūtinātu kājas. Skumji ka cilvēki tik reti apskata tās lietas, bet tomēr arī sava aura ir tukšajām iztāžu zālēm.
Atstājuši ierakstu viesu grāmatā, dodamies uz nākošo, kas ir jau turpat blakus. Redzēta jau vairāk kārt un tomēr, katrā nākošā reizē nāku ar jaunām domām, idejām, redzējumiem, kas visu maina atkal un atkal. Patīk atrast arī vel neivēroto - kā šoreiz gleznas, pie griestiem. Jāapguļas ir lai to ieraudzītu. Cilvēki tik skrien un skrien, no vietas uz vietu, piemirstot, ka viņi ir jau vietā.
Tad nu skrienam mēs ar. Jānis nedaudz satraucās par pielēgto ritnei, bet tomēr vel turpinājām doties augšā, kur atkal jau bildes, citi stāsti citas emocijas, un tualetes apmeklējums. Tad atradām ceļu uz jumtu, kur pavērās atkal jau skats no augšas, līdzīgi kā no koka, pirmīt tikai plašāks. Pirmstam gan ļoti aktīvi cīnijos ar telefonu, lai uzrakstītu sev atgādinājumu par nākotni - drēbju laikošana. Māju jumti, skats tālumā. Piramīd veida logi uz jumtiem, rosība vienā logā rosība citā. Vadu līkloči viss apkārt.Tik daudz telpas ir tur augšā, tik kāp un kāp un kāp, bet augšā mazāk vietas nepaliek. Ak gribās tikt uz tiem jumtiem. Daudz juniešu atpūšas uz jumta, atgādinājā Zinātnes muzeja jumtu Amsterdamā.
Dodamies skatīt vai ritens vel uz vietas. Liftā vel palēkajam, žel ka nebija lifta cilvēks. Ritens vel tur pat.
Paskatoties no apakšas uz māju augšām tās izskatās tik ļoti citādāk, ka neparasti paliek. Jānis aizlaiž uz kojām, es ceļoju tālāk. Izstaigāju karuseļu parku, kur jūtos visai trokšņaini ieņemts, pēc klusajām gleznām. Sajūta tur, ka viss metas virsū, ar velmi izaicināt. Bet tā nu izeju gar karuseļa malu no tā ārā, kur divi jaunieši pie Raiņa braukā ar skrituļdēliem. Blakus tam visam troksnim tik mierīgi. Uz zebras sajūtos mazs, bet ne nevērtīgāks, kad viens pats šķērsoju ielu, lieliem autobusiem un mašinām stāvot gaidot uz mani. Es ceru ka šoferi arī novērtē to, kad es pagaidu, lai ļautu tiem pabraukt bez apstāšanās garām. Riteņbraucēja nobrauc garām pa tam paredzēto celiņu. Atkal cerība uz atklātas, brīvas sociālās dzīves izplatīšaos. Parkā pie kanālā apsēžos un uztinu. Sajūtu mirkli un izbaudu kā esmu mācijies. Tad nu aizgāju atal uz mazo būdiņu uz vienu aliņu. Satiku hippij meiteni un drusku parunājām pie alus glāzes. Pieslēdzos pasules tīmeklim un iegrimu e-pastu pasaulē. Visin ko uzināju un atslēdzos no pasaules tīmekļa, tikmē puisis, maijas pazīts ienāca ar popkorna kasti un tā kā pīrādziņi bija tikai īslaicīga bauda, gribējās ēst tos sprākstošos iesālītos kornus. Uzaicināja arī mūs atnākt uz Foto izstādes atklāšanu - Vīns, popkorns un ak jā bildes. Tā nu mēs devāmies uz turieni paceļam dūms.
Svinīgā uzrunu daļa gan nokavēta, bet bildes jau vel tur un runātīgie cilvēki arī. Apspriešanās pie glāzēm un popkorna. Bildēs tverti ikdienišķie dzīves brīži, iz cilvēku dzīves pilsētu ielās un citur. Bezgala daudz domu ik bildē. Stāsts par iztādi ar diviem piegājieniem arī tapa izlasīts un apspriests. Trīs meitenes kas nāca ar mums no būdiņas, izrādija pārsteigumu par to ka vīns tiek liets par brīvu un popkorns ar ir brīvi ņemams. Pasaulē kur škiet, ka par visu ir jāmaksā, tas šķiet varētu būt kas jauns UN prieks redzēt acis kas pārsteigtas par lietām. Nedaudz pazudis mans naivums šajā dienā bija. Ārā ejot ar maiju uzpīpēt, piesēdām uz betona kaut kā un skatījām debesi mēnesi, runāšana. Varbūt par daudz jautājumi no manas puses, bet tā es mācos un izprotu. Vel kāda dāma palūdzu uguni, ar laba vēlējumiem vakaram, tā arī atbildēju atpakaļ UN pēc tam meitene kas škiet teicās ir iedzērusi, bet bija jauki aprunāties uzaicināja arī uz balīti, Takā, bet tik tālu nesanāca man tikt tai vakarā. Vel dūms un drusku vel no vīna ar pēdējiem skatieniem uz bildēm, ar vel citām domām. Bono protams arī turpat jau apkārt staigā.
Tālāk dodamies, neapzināts gājiens bez mērķa un domām par to. Līdz uzrunāja mūzika un sāku dejot ielas vidū. Tad caur kāda nekad agrāk neievērota resturāna logu ievēroju, ka spēlē Acid rain, lai gan jau jutu, ka tie ir viņi brīdī, kad sāku kustēties mūzikas ritmā. Iedevos iekšā paklausījos stāvot paklausijos sēžot. Maija vienā brīdī aizdevās prom. Pēc mirklīša jau nevarēj nociesties un sāku dejot. Padejoju un jutos labi, caur kustību izjūst mūziku ir patīkami. Noder arī kā treniņš maratonam. Piesēdu uz alu. Un kad vien sagribējās lecu kājās un dejoju, viens gan, bet kādam ir jābūt pirmajam, lai kas notiktu. Izdzēris alus, dūms un gāju pārbaudīt cik prasīs par krāna ūdeni šajā vietā, jo alus bija padārgs. Izrādās tā nav pieņemts pie viņiem, bārmenis izskatījās ļoti apmulsis vai neizpratnē, ko darīt ar manu lūgumu, šķiet viņš mani labi saprata, ko prasu un zināja ka to var izdarīt, bet vietas uzliktās normas viņam to aizliedza. Tā nu palīdzēju viņam un ļāvu man iedot ūdeni no pudeles. Vel paklausījos mūziku un parunājos ar blakus esošajiem par visvisādām lietām, no randiņiem, kas biaj tieši pretī esošā galdiņa saviesīgais nosaukums, gan ārzemnieku attieksmi pret šo vidi, gan mūzikas mācīšanās metodiku.
Tad jau bija vēls un drīz jau nāca mans mikriņš pēdējais un devos uz tā pusi. PA ceļam pie prieka vel satiku piedzīvojumu biedrus, apstāstiju daļu no ši un devos uz pieturu. Gan apmulsumā paņēmu pāris nevaidzīgus līkumus, jo gāju, kur acis lec. Ejot pāri lukseforam bija aina, kur traktors lēni un arī apstājoties ar zīmēm un smaidu mēģināja parādīt, meitene ielas malā nedaudz pavirzas nost, jo traktora gabarīti un ceļa tīrīšanas iekārta aizmugurē būtu meiteini nonesusi no pekām. Bet viss beidzās labi un es vel spēcīgi sasmaidijos un visi aizgājām uz mikriņu. Vienu un to pašu. Interesantākā publika mikriņā pēdējā laikā. Sākot ar šofei un viņa lielisko runas manieri, un atjautīgajiem pasažieriem runājot ar viņu, arī picas ēdāj meitenes ar kolas trauku. daļa cilvēku stāv daļa sēž. Intresants savienojums kad vel kāds no stāvošajiem ļerpato un tā vienīgais atbalsts ir spēcīgā rokas tvērienā turētais stienis. Vel atmiņās par traktoru, nespēju nesmieties skatoties uz to meiteni. No pašas aizmugures mani sasauc reiz satikta meitene, kā arī atgādināja par vilciena braucienu, kad abi gulējām un bezmaz vai uzticējām viens otram pamodināšanas uzdevumu vaidzīgajā stacijā. Šoreiz tākā viss bija pilns paņēmu viņas draudzeni klēpī un visi sēdējām. Sarunas par plēniem. Cits brauc balēties, cits nē(es). Apskaidroju šo to interesantu par dzīvi, kas šodien notika, kā es šeit nokļuvu. Kurp viņas dodas un kādi plāni tupmāk. Kāpēc gan cilvēki tā nerunā ar viem kas blakus. Tik daudz laika tie reizēm velta tik vien kā gaidīšanai. Kad gaidi brīdi neizbaudīsi.
Mājās nokļūstu maldoties, jo galīgi negribējās iet pat taisnāko ceļu. Vienā brīdī atmodos guļam zālītē aplūstošo pļavu pusē pie Lielupes. Skatoties spilgtajā mēnesī un klausoties apkārtējajā mierā. Tad jau devos mājās, ieēdu skābeņzupu, kas leduskapī ar zīmīti ''Skābeņzupa Atim'' tā vien uzprasījās uz apēšanu. Kad biju to apēdis bija jau vēls un uzliekot mūziciņu smadzenēm iemigu.

Ja nejustos tagad tik steidzīgs, tad pierakstīt šai dienai klāt arī visas citas savas sajūtas no slīdošo trepju skaņas un botu zoļu ķīkstošas skaņas un sajūtas, līdz siltuma sajūtai ieejot kādā vietā vai izejot no tās arī par ēnām kur un kad tās bija un kur nē. Bet tagad jau cita diena priekšā, lai gan lielu daļu šīs dienas esmu veltijis vakardienas pierakstam, bet tomēr ikdiena ir diezgan spēcīga lieta, ja vel tas notiek ar tevi. Kādu dienu uzrakstīšu par savu domu lidojuma dienu, kad esmu tikai domās, ar minimālu vides piesaisti.