Sūds arī var smaidīt

Kam jānotiek, lai es nespētu pasmaidīt? Lai kā es justos, ieraugot zaļojošus kokus, ievelkot dziļu elpu piesmakušā pilsētas ielā vai ieraugot patīkamu cilvēku, es tomēr spēju pasmaidīt. Kāpēc gan to nedarīt, pat ja lielā salā seja no tā sāp. Tas nāk dabiski, tāpēc neredzu jēgu pretoties instinktam.

Ķermenis mokās sāpēs, tas traucē arī prātam. Pēdējā laikā risinājums bija miegs. Kā kaut kur izlasiju ka tas ir vienīgais laiks, kad Laiks uztverei ir apstājies. Un laika bezjēdzība apturēta. Sapņi šo nemanāmo laiku piepilda ar to ko dzīvē nebūs lemts izpildīt, bet tas notiek tik reāli ka atšķirības nav, tāpēc labprāt čučētu mūžīgi.

Šodien, lai kā atgriestos jūsu pasaulē, uzsāku 30 dienu sagatavošanās procesu pusmaratonam. 7km aktīvas skriešanas un daudz vingrinājumi 1 dienai. Pēc skrējiena jūtos sasodīti labāk. 10 dienai palēnām pietuvošos visas distances garumam - 21km. Un tad līdz 20 dienai centīšos nostabilizēt skriešanas tempu. Mēŗķis ir netikai noskriet, bet noskriet pēc iepējas labāk. Pēc pirmās dienas rezultāta uzlikšu nepārāk augstu latiņu 1h50min, ceru ka vel paaugstināšu.

Vel joprojām nēsmu pilnībā pievērsies studij lietu sakārtošanai. Tik daudz darbu ka nezinu ar ko sākt.

Awesome:

Auksta dušiņa

Tūznas no zīmuļu asināšanas

MD House soundtracks

Disko balle tuvojas