Sajūtas par brīdi pirms nāves.

Dzīvē uzņemto drazu aizsprostots asins vads, izplešoties, sāk spiest uz smadzeņu redzes rajonu. Acu skatiens pakāpeniski apmiglojas, tā itkā ūdens krāsas saplūst tās sajaucot. Ausis sadzird klusu plaukšķi, asins vada sieniņām neizturot. Acu skaties uz mirkli atgriežas, sajūtot atvieglojumu no spiediena galvā, bet ātri vien migla atgriežas ar vel lielāku smagumu. Sajūtu kā smadzenes lēnām slīkst asiņu straumē. Ausis pārstāj dzirdēt, visu kas notiek apkārt, atstājot vien skaļu sīkstošu skaņu, tādu kāda skanēja vecajos TV starp kanāliem. Ķermenis paliek smags, mugura vairs nespēj turēt savu svaru un noliecas uz galda. Plakātiņi krīt ciet, acīm jūtot sajūtu itkā, tās pietecētu ar asinīm pilnas. Viss kļūst tik smags un bezcerīgs. Ķermenis vienā brīdī paliek pilnīgi slapjš, visām sviedru porām atveroties, tādējādi izvadot ūdeni no šūnām. Āda paliek tāda kā pēc ilgas uzturēšanās ūdenī, auksts, zili bāla. Ausu dzinkstošais troksnis samazina savu frekvenci. Ķermenis jūtas tik smags, ka to vairs nebūs iespējams izkustināt, prāts vel dzīvo iekšā, neziņā kas nu būs. Vel domas pēdējās klīst un secina, ja nu ir tas viss tad, lai ir, bija prieks te būt. Ja nav, tad pēc lekcijas aiziešu uz bibliotēku.

Domāt uz priekšu, domāt atpakaļ.

6 sekundes atpakaļ, 10 uz priekšu. Varbūt nedēļa un mēnesis vai 5 540 000 gadi un seši mēneši. 13,7 biljardi un 74 gadi varbūt 200.
Pārsvarā laikam jau tas pat nenotiek - tagad un viss. Lai gan drošs savās virtuvēs un gultiņās pa miegam kaut kas tur pulsē. Kaut kas ir dzirdēts un kaut kas liek kustēties un meklēt, darboties. Bet stāstīt par to cilvēki baidās. Baidās no citiem, paranojas klīst apkārt. Tie gribētu, bet neatļaujas. Tie gaida, kad būs, bet nesagaida, jo nerīkojas. Slēpjas. Izmisumā. Grib atrast savu vietu un pārstāt. Izaicināt mieru rītdienas labad nav tas, kas dominē šodien. Kritiskā masa, ceru reiz būs.

Brīdis nākotnē.

Dzirdu savu vārdu pa mikrofonu izrunātu no blakus telpas. Ieskrienu un steidzos pie saucēja, apstājos tam blakus, smaidu. Tas smaida man pretī un sniedz man roku, es sniedzu savu pretī, sajūtu godu. Tad sniedz man papīru mapi, pasakos un dodos prom.