Sajūtas par brīdi pirms nāves.

Dzīvē uzņemto drazu aizsprostots asins vads, izplešoties, sāk spiest uz smadzeņu redzes rajonu. Acu skatiens pakāpeniski apmiglojas, tā itkā ūdens krāsas saplūst tās sajaucot. Ausis sadzird klusu plaukšķi, asins vada sieniņām neizturot. Acu skaties uz mirkli atgriežas, sajūtot atvieglojumu no spiediena galvā, bet ātri vien migla atgriežas ar vel lielāku smagumu. Sajūtu kā smadzenes lēnām slīkst asiņu straumē. Ausis pārstāj dzirdēt, visu kas notiek apkārt, atstājot vien skaļu sīkstošu skaņu, tādu kāda skanēja vecajos TV starp kanāliem. Ķermenis paliek smags, mugura vairs nespēj turēt savu svaru un noliecas uz galda. Plakātiņi krīt ciet, acīm jūtot sajūtu itkā, tās pietecētu ar asinīm pilnas. Viss kļūst tik smags un bezcerīgs. Ķermenis vienā brīdī paliek pilnīgi slapjš, visām sviedru porām atveroties, tādējādi izvadot ūdeni no šūnām. Āda paliek tāda kā pēc ilgas uzturēšanās ūdenī, auksts, zili bāla. Ausu dzinkstošais troksnis samazina savu frekvenci. Ķermenis jūtas tik smags, ka to vairs nebūs iespējams izkustināt, prāts vel dzīvo iekšā, neziņā kas nu būs. Vel domas pēdējās klīst un secina, ja nu ir tas viss tad, lai ir, bija prieks te būt. Ja nav, tad pēc lekcijas aiziešu uz bibliotēku.