Cilvēki drīkst būt tizli

Agri nācu mājiņās. Pavēru savas telpas durvis un pār mani nāca atklāsme. Šodien jutos miegaināks nekā citas dienas. Tas ka es kliedzu, lecu, krītu, smejos, dejoju neko vel neozīmē. Iekšēja miegainības sajūta. Atpakaļ pie atklasmes. Paliels brūns pleķis uz paklāja, kurš man lika acerēties vel miegaināko rītu, kurā rokas nespēja saturēt pilno kafijas krūzi. Pirmā doma pēc tā notikuma bija jāuzliek kautkas pa virsu, lai māte neliek tagad satīrīt, jo biju pārāk miegains.

Vēlāk pamodos jau uz Dienvidu tilta, pa kuru pirmo reizi braucu. Bija jaunuma smarža un manā stāvoklī nelikās pārāk šķībs.

Aizmirsu pateik, kapēc drīkstu būt tizls.

Jo tā ir intresantāk, ja dara.

Ierakstiju šodien tikai tapēc ka, man berzējās nobrāzumi no kritieniem un izdomāju novilkt bikses, lai vieglāk, bet tad neizdarijis to pilnībā  sāku sarunu internetā. Pēc kāda brīža sagribējās ūdenspīpi, bet folijs bija otrā istabas galā. Tad nu es sāku skriet. Das bum!! (blīšķis vāciski)