Nosapņots kaut kad vasaras sākumā pagāršo gad. Atradu parakņājoties pierakstos.
Mēreni viļņi, kuri splūst ar veja paceltajām smiltīm no izplūdušā ceļa. Itkā viļņi pārietu smilšu ceļu, bet tomēr kājas sausas. Vējš no labās puses. Saules gaisma padara debesis pilnīgi dzeltanas un ļoti spožas. Ūdenī tās atstarojas. Sapnis sākas ezera vidū ar skatu uz smilšu ceļa galu. To nosauktu par ezeru, jo cik skats pavērās tālumā bija redzama tumšāka līnija, ko uztveru kā zemi ar kokiem. Man likās ka nebiju viens. Kaut kas tumšs bija blakus, bet nejau negatīvi tumšs. Ceļš līdz malai bija ātrs, lai gan sākotnēji šķita ka būs mūžīgs. Galā bija zaļi koki, krūmi. Ceļa galā smiltis turpināja ceļu iekšā zemē līdz zaļais bij apņēmis visu skatu. Un tur tālāk bija sapņa erotiskā daļa, kuru sīkumos neaprakstīšu.
1 komentārs:
ceļš vienmēr paiet ātrāk, ja galamērķis ir zināms..
Ierakstīt komentāru