Armijas nometne. Paugurains apvidus ar izkaltušu zāli. Tālumā deg kūla. Pārīts angāru, teltis, veca zemnieku māja un škūnis.
Esmu jauniesauktais tāpat kā vel aptuveni 30, kas atbrauc ar mani. Cilvēki ar mani uzsākot sarunu prasa vai es nesmu gadijumā sapīpējies. Katru reizi atbildu nē un nodomāju kapēc man to prasa.
Cik noprotu ir kara situācija un mūs trenē pirmajām rindām. Tulīt paredzēts šaušanas treniņš, bet ziņo, ka ieradies kāds kruts virsnieks un jāiet to sagaidīt. Es un vel puisis un meitene izdomājam aizlavīties, jeb iet pasēdēt šķūnī. Pēc kāda laika dzirdami šāvieni. Paskatamies laukā. Pāri laukam skrien bārdaini vīri un šauj uz nometnes pusi. Saprotam, ka esam pavidu ienaidnieka spēkiem. Sākam tos pa vienam nošaut, taču pēc 3 šāviena saprotu, ka pistolē var ielikt tikai 3 lodes, pēctam jāpārlādē. Bārdainajiem vīriem ir jaudīgāki šaujamie, bet mērķēšana nav viņu stiprā puse.
Kādu laiku tas jau notiek. Sašauju vienu plecā, taču man jāpārlādē, un viņš jau ir klāt... Nākamais ko atceros esam viņu lazaretē un un dzeram gardu alu.
Pamostos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru