Intelekta problēma

Vienmēr par maz informācijas, lai būtu pārliecināts. Nieki vienmēr liek šaubīties, jo tie ne vienmēr ir tikai nieki. Es pirms pāris dienām nonācu pie slēdziena, ka esmu beidzot izstrādājis pietiekami ticamu pasaules skatījumu. Robots(caurumi, nevis mehāniskā lieta) vel tas skatījums, bet pildītās daļas savienojas un dara to arvien biežāk, jūtami biežāk. Laikam tā ir tā sajūta, kad patiesi notici kaut kam. Un tomēr es vel tik bieži šaubos, kad runāju ar citiem. Sajūta ka saklausu viņos sevi, jo tik bieži dzirdu sen sakārtotas domas. Tās atkal rada šaubas, katru reizi, bieži. Dažreiz es aizeju prom. Nespēju tajā klausīties, esmu tam ilgi mokoši gājis cauri un vairs negribu to. Lai cik loģiski man tas šķistu, ne vienmēr spēju to paskaidrot. Bet ko es arī gaidu man vajadzēja daudz laika un te vienā sarunā mēģinu to paskaidrot. Ja vel tēma ir pretrunā ar kādu iesīkstējušu sarunu biedra domu, tad sanāk malties uz riņķi. Pacietība jāapgūst un runas veidi. Cilvēks no bāra uz to iedvesmoja. Cilvēkam nepatīk ja viņam uzbrūk. Reizēm vārdi kaut arī patiesi tiem šķiet kā uzbrukums. Jāiet apkārt, liekot viņiem pašiem saprast. Manī ir par daudz iedvesmas, lai es aizietu gulēt. Lai gan tā nav labi teikt, bet sakārtošu arī to. Metode ir skaidra.