Vakar izbraucu uz skoļņika ielās bruņojies ar kameru un cerot uz ko neparastu. Braucot garām kultūras namam, ievēroju neparasti daudz omīšu un bērnu. Apsēdos uz soliņa un vēroju cilvēkus. Nespēuju vizuāli uztvert bērnu rotaļas, bet dzidēt varēja labi. Izklausijās intresanti, nolēmu vel nebraukt prom, bet apstīt kas un kā. Tikai kad ieraudziju lielo egli, man pieleca kas notiek. Tad uz skatuves parādijās ziemasvētku vecīts. Bērni, protams sajūsmā. Pēc kāda brītiņa vecīts uzaicināja kaut kadu tur domes pārstāvi, kuram bija izcila runa. Tikai nesmu pārliecināts vai bērni gribēja zināt, ka svētki ir tas, kas viņus izglābs no ekonomiskās krīzes un to ka visur medijos uzsver uz sūdīgo. Tad viņš deva komandu iedegt svētkus Jomas ielā un līdz ar to arī lielo egli. Seko grandiozs dūmu mākonis no nepārāk spēcīgā salūta un paceļas mazi gaisa baloni, kuri nevienmēr veiksmīgi pacēlas - ieķērās kokos. Spožums piepildija apkārtni. Man pietika.
Sešos no rīta pamostos. Iedzeru ūdeni. Aizeju uzpīpēt. Norēbstu tā ka nevaru gandrīz nevaru paiet. Ielienu apakaļ gultā. Sapnis.
Dzeru pienu. Te pēkšņi piepildās telpa ar cilvēkiem. Izlaižu gabalu, jo neatceros. Gultā skatos TV. Blakus meitene un Andris. :D Meitenes izskats šķiet pazīstams. Acu skatiens. Rokas saskaras. Viņas rokas patīkami vēsas. Viņa mīlīgi virzās manu lūpu virzieā. Man pofig. Nevirzos prētī un viņa apguļas atpakaļ, jūtoties neērti. Pasmaidu, saņemu viņas roku ciešāk un...
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru