Sapnis.
Sākumu atceros miglaini. Tas sākās Jūrmalas Pumpuru apvidū un rezultātā es bēgu, nokļūstot Jomas ielā netālu no Majoru kultūras nama. Tur mani ierauga sieviete, kura man seko un es dodos starp mājam, nonākot pie bērniem, kuri likās pazīstami un mocija, kādu ļaunu cilvēku. Es viņiem neintresēju. Zinot, ka man seko, drusku nogaidiju un pārlīdu pār sētu atgriežoties uz ielas, kamēr nesmu vel ieraudzīts. Esmu šķērs ielā un domāju, ka esmu jau aizbēdzis, bet tad no kādas mājas iznāca vīrietis garā melnā mētelī ar nazi un domu par manu nāvi. Esmu neapbruņots, bet atrodos patālu no viņa, pagūstu atrast asām malām, salokajamajam krēslam līdzīgu priekšmetu un jūtu, ka esam līdzīgos spēku samēros. Es atkāpjos, viņš tuvojas. Neizturu un, strauji iegriežot, metu savu lietu, taču viņš pieliecas un netrāpu. Saprotu, ka ir dirsā. Nazis, tiek iemests man kājā. Es nokrītu. No malas parādās mans draugs, nažu cīņā ar mēteļ vīru viņš to nāvējoši ievaino, bet tas viņu nogalina. Mēteļvīrs, lēni noasiņo. Es izvilcis nazi no kājas lienu prom, bet mani panāk meitene, kura man sekoja. Es pastos uz viņas skaisto seju un nespēju pacelt nazi pret viņu. Viņa izvelk asu skalpeli un, man nepretojoties, to iedur mugurā, tad velreiz un velreiz, taču sāpes nejūtu, jo saprotu viņas iemeslus.
Pamostos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru