Žēl ka sākums jau drusku piemirsies.
Būdiņa kokā no dēļiem. Istaba ar sienām grīdu un priekštelpa tikai ar grīdu. Esam tur es, Kc Uģis un nepazīstams Mārtiņš.
Es un Uģis esam atraduši mazas pusmetrīgas dzeltanas čuskiņas indīgas nopratu. Esam tajā istabā un spēlējam UNO kārtis, tad mana čūskiņa pazūd un es eju to meklēt uz priekštelpu. Tur zaļi zari visapkārt. Noguļos uz zemes lai pastītos vai nav kur ielīdusi. Apguļos uz muguras un sajūtu, kā pie manas paduses pieskaras gluma pasmaga lieta. Nojaušu, ka tā ir liela čūska. Man liekas, ka ja nekustēšos tā ar laiku aizrāpos, pēc tam, ja nekustēšos tā padomās, ka esmu viegls upuris un apēdīs mani. Man tāpat miedziņš nāk aizveru acis un iesnaužos.
No rīta pamostos, sarkanais krekls rokas un krūšu apvidū ar ķūskas glumo lietu. Uģis iznāk ar abām dzltanajām čūskiņām un saka man, ka tur pat vien bija palikušas. Maŗtiņš stāv ar lielu žņaudzējčūsku rokās, kurai ir milzīgs vēdars un saka man, ka tā apēdusi manas žurkas no burciņām. Esmu apmulsis, kāpēc lai man būtu dzīvas žurkas burkās.
Nokāpjam uz zemes, kur spēlējas kaimiņu mazās meitenes. Atkal pašausminos par jaunā monopola norēķinu kartēm, paņemu savu čusku un dodamies mājās.
Pamostos, pie atvērta loga.
