Viss sākās ar big bang un tad man darbā, kad uzdotais uzdevums jau nule kā pabeigts, padod iepriecinošu vēsti, ka tā kā mēs tik ātri esam to jau pabeiguši, tad būs arī papildu uzdevums, būtu jau forši, ja par to arī maksātu kā par citu uzdevumu. Strādāt prieks pagaisa, cenšanās pabeigt ātrāk maksimāli sevi nodarbinot ir izvērtusies tikai ar papildus darbu, kam īsti vairs nav spēka un gribēšanas. Tāpēc vakar pēc Matīsa zvana devos dzert, ar mērķi piedzerties, man gribējās atbrīvoties, ļoti. Darbu pametu neierasti agrāk un sēdos tramvajā uz 20 minūtēm. Sāku ar 2 kausiem uzreiz. Pārējais jau kļūst miglaini. Atjēdzos uz ceļa meža vidū ejam kaut kur. Blakus iet arī Matīss, man šķiet ka esmu pie Siguldas. Snieg sniedziņš. Sajūta ka būtu sapnī, nē, es domāju ka es esmu sapnī. Apziņa parādās un pazūd. Kur mēs esam un kāpēc un kur vispār mēs ejam. Neko kas notika iepriekš neatceros. Nonākam pie kaut kādas sanatorijas. Atminos sevi sakām ejam uz turieni, varbūt dabūsim ūdeni. Tur pie mums pienāca kāds vīrs, kuram teicām ka mēs nezinām kur esam. Viņš parādīja virzienu un pavadīja vel gabaliņu. Tad mēs ar kaut ko runājām pa telefonu, par visu ko. Un man kāds piezvanīja un teica, lai uzzvanu saviem vecākiem. Nesapratu, kā kāds zināja ka esam kaut kur nezin kur. Ārā bija auksts un šķita ka mēs nomirsim, negribēju traucēt vecākus. Ierosināju celt sniega māju un pārnakšņot tur, bet tā kā man šorīt bija jābūt darbā, nešķita ka tā būs labi. Mēs nokļuvām apdzīvotā vietā un izrādījās ka tie ir Kauguri. Vecāki mūs izglāba.
Rīts bija tik smags cik smags tas vien var būt. Esmu pavēmis blakus matracim un jūtos draņķīgi un bezspēcīgi. Tās nav pohas, es vel joprojām esmu alkoholisks un tik ļoti kā sen sen sen nebiju bijis. Un vel jābrauc uz darbu. Eju panīkt zem tekoša ūdens. Pavemju vel. Un braucu uz darbu. Ceļā kaut kur vel pamanos pazaudēt telefonu, iespējams palika mašīnā, bet mašīna vel jorojām ir servisā, aj tāpat man to rīku nevajag. Sāku strādāt, bet sapratu ka es nespēju, nav spēja pacelt lāpstu kur nu vel sniegu uz tās. Nokāpju atpakaļ uz garderobi kur iedzeru tēju, kuru pamanos arī pēc brīža izvemt. Atguļos uz grīdas un iemiegu. Ļoti apsildīta tā grīda ir. Nespēju paciest karstumu pieceļos un eju pabāzt galvu zem dušas. Padzeru vēso krāna ūdeni, tad to atkal izvemju. Visi orgāni streiko. Paguļu vel un tā līdz pusdienlaikam, biju jau izvēmis visu savu līdzpaņemto tēju no litrīgā termosa un vel daudz ūdens no krāna. Ik pa pabrīdim uznāca apziņa ka jāiet strādāt, bet tas parasti beidzās ar atkārtotu vemšanu. Tā nu es tur gulēju karstumā, slapjš no sviedriem. Kad saņēmos kāpt atkal uz jumta, biju jau nedaudz atguvies un ar laiku arī pieradu strādāt. Šņaucot degunu iešāvās prātā doma, es zinu kas šoreiz bija savādāk, pilnīgs ēdiena trūkums organismā. Pirms dzeršanas gandrīz neko nebiju ēdis jau pusotru dienu. Šovakar kad biju jau spējīgs saturēt sevī šķidrumus, šo to arī apēdu. Orgāni vel liek par sevi manīt, bet tas vismaz ir beidzies. Jādodas čučāt.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru