Labrīt!

Pēdējās dienās atmetu smēķēšanu un agri ceļos ar prātā programmēšanas audio ierakstiem. Smēķēšana pašlaik ir sasaistīta ar neforšām emocijām un kopš tā arī nav pat bijusi vēlēšanās uzsmēķē un katru dienu pastiprinu nepatiku un palielinu patiku pret tīru gaisu. Ar miegu šķiet arī kļūst labāk, vismaz sanāk pamosties tāpat vien ap 6 un neiemigt atkārtoti, vakaros arī sāk izdoties agrāk kļūt miegainam. Lai gan šī nakts bija interesanta ar to, ka man ejot gulēt likās, ka nekādi nespēju aizmigt un to ka biju aizmidzis secināju tikai brīdī, kad no rīta pamodos no tā, ka kaķis laiza lūpas. Pēdīgais sapnis bija vakarā man esot ceļa malā sākotnēji tankštelē, kur iepirku bulciņas un atvadījos no mātes, lai dotos stopēšnas tripā. Vakars pagāja ejot pa ceļa malu, kuram līdzās bija arī dzelzceļa sliedes, pēc brīža atjēdzos kā no miega ejam pa ceļa vidu. Nesapratu, kā mani nav notriekušas mašīnas, jo biju pazaudējis atmiņas par līdz šim noieto. Uzausa rīts un sastapu uģi, kurš piedāvāja Turcijas kamieļ cigaretes no pustukšas paciņas, vienu paņēmu, bet neaizsvilināju, noglabāju. Ņemšanas brīdī pienāca māte un teica, lai braucu mājās, bet es atteicos un kā šķiet devos cauri Rīgai tādai, kāda tā izskatījās manos bērnības sapņos, kuri bija veidojušies no retajiem tās apmeklējumiem. Iešana šķita tik ātra un nekontrolēta, ar sajūtu itkā būtu tikai viens iespējamais ceļš, kur iet, jo pārējo izskats atmiņā man nemaz nebija. Biju pārliecināts, ka ja pretošos ceļam nogriežoties apzinātā citā virzienā, nokļūšu tukšumā, vietā bez atmiņām, bez nekā. Te mani laiza kaķis un es pamostos saprotot ka gulēšanas programma arī nostrādā.