Sajūtas par brīdi pirms nāves.

Dzīvē uzņemto drazu aizsprostots asins vads, izplešoties, sāk spiest uz smadzeņu redzes rajonu. Acu skatiens pakāpeniski apmiglojas, tā itkā ūdens krāsas saplūst tās sajaucot. Ausis sadzird klusu plaukšķi, asins vada sieniņām neizturot. Acu skaties uz mirkli atgriežas, sajūtot atvieglojumu no spiediena galvā, bet ātri vien migla atgriežas ar vel lielāku smagumu. Sajūtu kā smadzenes lēnām slīkst asiņu straumē. Ausis pārstāj dzirdēt, visu kas notiek apkārt, atstājot vien skaļu sīkstošu skaņu, tādu kāda skanēja vecajos TV starp kanāliem. Ķermenis paliek smags, mugura vairs nespēj turēt savu svaru un noliecas uz galda. Plakātiņi krīt ciet, acīm jūtot sajūtu itkā, tās pietecētu ar asinīm pilnas. Viss kļūst tik smags un bezcerīgs. Ķermenis vienā brīdī paliek pilnīgi slapjš, visām sviedru porām atveroties, tādējādi izvadot ūdeni no šūnām. Āda paliek tāda kā pēc ilgas uzturēšanās ūdenī, auksts, zili bāla. Ausu dzinkstošais troksnis samazina savu frekvenci. Ķermenis jūtas tik smags, ka to vairs nebūs iespējams izkustināt, prāts vel dzīvo iekšā, neziņā kas nu būs. Vel domas pēdējās klīst un secina, ja nu ir tas viss tad, lai ir, bija prieks te būt. Ja nav, tad pēc lekcijas aiziešu uz bibliotēku.

Domāt uz priekšu, domāt atpakaļ.

6 sekundes atpakaļ, 10 uz priekšu. Varbūt nedēļa un mēnesis vai 5 540 000 gadi un seši mēneši. 13,7 biljardi un 74 gadi varbūt 200.
Pārsvarā laikam jau tas pat nenotiek - tagad un viss. Lai gan drošs savās virtuvēs un gultiņās pa miegam kaut kas tur pulsē. Kaut kas ir dzirdēts un kaut kas liek kustēties un meklēt, darboties. Bet stāstīt par to cilvēki baidās. Baidās no citiem, paranojas klīst apkārt. Tie gribētu, bet neatļaujas. Tie gaida, kad būs, bet nesagaida, jo nerīkojas. Slēpjas. Izmisumā. Grib atrast savu vietu un pārstāt. Izaicināt mieru rītdienas labad nav tas, kas dominē šodien. Kritiskā masa, ceru reiz būs.

Brīdis nākotnē.

Dzirdu savu vārdu pa mikrofonu izrunātu no blakus telpas. Ieskrienu un steidzos pie saucēja, apstājos tam blakus, smaidu. Tas smaida man pretī un sniedz man roku, es sniedzu savu pretī, sajūtu godu. Tad sniedz man papīru mapi, pasakos un dodos prom.

Es te

Daru, varu, grib, redzu, domāju, sēžu, lasu, rakstu, elpoju, kratos, slīdu, eksistēju, dzīvoju, smaržoju, smirdu, skanu, klepoju, eju, ēdu, mācos, izklaidējos, atpūšos, meditēju, spēlējos, lūdzu, lecu, ripoju, krītu, braucu, stāvu, tupu, grozos, jokolju, meloju, stāstu, sagrozu, sakārtoju, iztēlojos, sapņoju, ogoju, sēņoju, prātoju, mēdos, kustos, nīkstu, augu, progresēju, regresēju, mostos, aizmiegu, alkstu, nīstu, mīlu, griežu, dalu, skaužu, bīstu, raudu, baidos, skumstu, priecājos, smaidu, gaidu, steidzos, jūtu, dzeru, vemju, reizinu, skaitu, saprotu, ņemu, dungoju, svilpoju, dziedu, saožu, šķiļu, velku, stumju, ceļu, ārdu, jaucu, apbrīnoju, zīmēju, zvanu, gleznoju, lodēju, ravēju, peldu, atbildu, aizmirstu, palīdzu, nosodu, vinēju, zaudēju, piedodu, nirstu, spraužu, slēdzu tinu, drāžu, cērtu, krāsoju, balinu, balstu, taustu, spārdu, situ, nīstu, kliboju, strīdos, mācos, kļūdos, baidos, bēgu, secinu, apskauju, skāpju, pērku, pārdodu, atdodu, saņemu, trenēju, reaģēju, audzēju, skaitļoju, burtoju, spekulēju, kritizēju, mirstu.

Viena dzīves diena.

Agrā rītā iekš sapņa, par dzīvi ar karaļģimeņu atvasēm kaut kur latvijas lauku mājā, blakus biezam mežam, ezeram un sarkanu magoņu pļavai. Cik gan vērts ir šis sapnis, ja ne kā ikdienas treniņš situācijām, kas varētu notikt. Es par šo vienu sapni varētu rakstīt daudz un dikti, un tomēr nespēšu vārdos izskaidrot visu situāciju (visas sajūtas, kas tvertas katra simts man nezināmos vārdos saukta.) Var jau būt, ka es to nekad neaizmirsīšu, bet pierakstu lai sev kādreiz atgādinātu, ka tas reiz notika, bija tāda vieta, pasaule laikā un telpā, kas viss ir tikai manis izdomāts laikmeta interpretējums tikai priekš manis.
Tā nu es iebēru krūzē tējkaroti kafijas un pusi tējakarotes cukura(palēnām atradinos no cukura baudīšanas), apsmērēju arī 2 maizītes ar sviestu un uzlieku tām sieru. Pulkstens jau drusku kā pāri septiņiem. Visu aiznesu uz istabu un lēnīgi pildot to sevī ieslēdzu portatīvo un atveru spāņu valodas mācību e-grāmatu un sāku pārlasīt septītās lekcijas teoriju un pildu uzdevumus. Mācoties klausos it kā speciālus smadzeņ kustinātāj audio ierakstus, kas katrā ziņā palīdz koncentrēties un gribēt saprast, mazliet pat ievelk transīgā mācību fāzē, kad daru daru daru un par citu neko nedomāju, koncentrējos mirklim mācībām. Me gusta estudiar espanol.
Pēc aptuveni 2 stundām aktīvas domāšanas svešvalodā atskan telefona zvans, paceļu to un uzzinu ka šodien Fakultātē ir Vides inžinierzinātņu studenutu bakulār darbu, pirmspabeikšanas prezentātcijas. Pastos pulkstenī un saprotu ka laiks pietiek, lai pagūtu līdz ar sākumu, tādēļ nesteidzīgi sapakojos, tā lai nebūtu līdzi parāk daudz lietu kuras neizmantošu, bet arī tā, lai, ja kaut ko ievaigas, tas būtu pa rokai. Apģērbu izvēlej ļaujos instinktīvi, jeb ko ieraugu to uzvelku, un kad viss ir uzvilkts un liekas, ka būs par karstu, tad noģērbjos, lai novilktu tikai pašu apakšējo kreklu. Atkal saģērbjos un eju uz mikriņu pieturu. Pa ceļam trenējoties dungot un svilpot reizē aizdomājos par to, ko ta daru un kur dodos. Ko izvēlēties un ko nē.
Pieturā ilgi ilgi negaidot piebrauc Vanšu tilta mikriņš, iesēžos tajā apskatos apkārt uz brauciena biedriem, neviens neizrāda sarunas velmi, bet man līdzi ir grāmata, tādēļ lieki nepārdomājot iegrimstu tajā pilnīgi. Stāsts par vecu sacīkšņuzirgu un reiz jaunu mazu meitenīti tā mugurā, gadu pēc gada līdz nāve tos šķir, bez obligāciju mīlestība tās vienkāršākajā būtībā. Man patīk domāt un izzināt, tas ir mans piepildījums, un mērķis kam nav zināmu robežu, tāpēc viegli baudāms arī visā ceļā.
Mikriņš ir jau pāri Vanšu tiltam. Atjēdzos iebāžu grāmatu atpakaļ somā un izvelku cimdus, lai nesaltu rokas, īsajā ceļā līdz fakultātes durvīm. Iekšā satiek Uģi un aprunājamies par brīža mērķiem stipendijām un konforenci, tikamēr noģērbjos.
Ir jau 10:13 un esmu iebīdijies un atradis vietu, kur piesēst un prezentācijām ejot arī sapratu, ka man bija lieliska pirmās rindas vieta, blakus diviem pasniedzējiem, kas salīdzinoši aktīvi apsprieda prezentētājus un uzdeva daudz jautājumus, dažkārt arī no mana skatījuma visai muļķīgus, bet tā ir cita paaudze un šoreiz likās ar citādu izpratni par to, kā lietas darāmas. Lai gan par prezentācijām piekrītu, tās bija pārsvarā bija skumjā līmenī, bet tāpēc jau mācāmies, un kritika bija pamatota. Tomēr bija arī izcilības pazīmes un kas priecēja viss virāk velme darīt un apziņa, ka vaig. Necik Prezentāciju gaitā sev pierakstiju pilnu lapiņu kladē ar piezīmēm par to ko darīt un ko nē, arī jautājumu virkni, kuru atbildes reiz zināšu. Pēc pirmā pārtraukuma, tika apbalvoti šī gada jaunie studenti par aktīvo darbību - Tas tiešām priecēja. Zinātnē kautrība nav primārā īpašība un nevaidzētu arī būt. Vel pāris tēmas, dažas jaunas idejas un atkal esmu ceļā uz tuvāko bāru, pie kā saulītē ārā uz trepītēm ar draugu piesēdām, miera dūms un saules siltums. Pilnības sajūtu.
Ja neiet, ja nesanāk, dari bet nav un nav un nav un rodas bezcerības sajūta, to var pārvarēt izdarot ko tādu, kas nāk vieglāk, lai atgriestu apziņu, ka risinājums ir. Tas vienmēr ir.
Stāvu mirklī, pieturā skatoties uz uzrakstu 2. ģimnāzijas logu rūtīs. Salidojums viņiem esot, vārdā salidojums ir tik daudz būtības iekšā. Domāju par to, kā arī vēlāk noskaidrojās, tas ir, tas ko es daru. Pieticīgias bārs ko var redzēt caur parka kokiem izskatās tik sasodīti mazs uz lielās akmens skolas fona, bet ērtāk es tomēr jūtos tajā mazajā. Domas atkal par to kāpēc nav citādi, pat ja gribas mācīties un zināt, kāpēc tās ēkas šo velmi nosit, bet citas nē. Atieksme un atmosfēra, ko veidojam ap sevi vai pakļaujamies. Visa mana apziņa ir domā, ķermenis tik stāv ceļa malā nepzināti darbināts.
Pavīd atmiņas par to, ka es gaidu kaut ko un esmu ceļa malā. Apskatos apkārt un ej nostāties citā skatu punktā - pie kanāla lai spilgtā saule no tā atstarojoties papildus sildītu. Pie manis pienāk kāda sieviete un ko nomirminājusi aiziet. Tā arī nesapratu ko tā teica, bet šķita nedaudz noraizējusies. To arī nekad visticamāk neuzzināšu, bet dažas lietas domām ir interesantākas nezināmas, iespēja savam domu lidojumam.
Satiekos... Mmmm kofektes, es jau esmu citur un ir ap vieniem dienā. Izplatīta tiek doma, patīkami. Visumiskas sarunas atkal esot mazajā būdiņā. Atmiņas par vietām un lietām, kā tās mūs ietekmē turpmākajā dzīvē. Sildos. Ir laiks, kad var teikt izejam ārā sasildīties. Cilvēki satiktie pēc dūma dodas tālāk, palieku viens uz minūtēm divām. Izdzeru alu un sapakoju mantas somā.
Telefons iezvanās un saka nāc laukā. Izeju un tur Jānis ar riteni piebraucis. Piedāvā iet dzert alu no cimdiem kaut kur dabā, starp pilsētas mūriem, kādā zaļā saulainā vietā. Protams piekrītu, Sagatavojos un dododamies, uz parku, kur jau gaida kuras meičas. Pienāk arī uz mirkli Ilze un sarāj mani par to ka dalījos savā vafelē ar Fēniksu, turpmāk zināšu ka nevaig tā.
Atrodam labu saulainu vietiņu dzīvojamo māju ielenkumā, blakus spēļu laukumam uz soliņa. Drusku gan vējains, bet saule tomēr silda. Pasmejam pa dzīvi, vietām, lietām. Cimdiņ ali tukšojās, vel pirms došanās prom uzkāpu kokā, kas visu laiku gaidīja blakus soliņam. Skats no augšas tik daudz ko maina uztverē. Dodoamies tālāk, sekoju baram. Bars ir spēcīgs instruments un ar to nāk arī atbildība, dalītā gan. Neziņa par mērķi. Apmulums un šķiršanās.
Palieku ar Jāni un nospraužam sev mērķi - Galeriju Rīga. Ceļš līdz tai ir patāls bet iepējams. Uh Jes mums tas izdevās. Tagad tik jāpieslēdz kaut kur viņa ritens, un lai cik neeligatnts vai stilīgs tu esi veikal, tu katrā ziņā parmazatbalsti riteni.
Pastaiga Rimī, gar smaržojošiem plauktiem ar ēdieniem klaiņojot, meklējot kaut ko mazu ilgtoši graužamu, lai būtu ko iekost apskatot mākslu iz 5. stāva. Paceļam vel apsriežam neredzētus Eko marķējumus un to ticamību, lai ko tie arī nozīmētu šajā gadījumā. Mazie siera pīradziņi bija izvēle, jo tādus nebiju nekad ņēmis, un tie atbilda prasībām. Tad nu tā kā viņi bija sverami, ilgstošs mēginājums saprast cik viņus vaidzēs ceļojumam pa lielveikala tuneļiem. Paņēmu 18, bet šķiet pietrūka vel kādi 4 visam ceļojumam. Tā nu devāmies Laberintā augšā. Skatoties fotouzņēmumus, sajutos, kā divu inžinieru sarunā, Jo apspiedām visu ko bildēs, no vārnu lidot prasmes līdz māju būvniecības veidiem, līdz pus iztādej, kad ieraudzījām krūti, un tad tikai magoņu lauku aiz tām, ar piebildi - tu pamanīji, ka visos foto pavidu ir sievietes. Paskatoties apkārt tas arī apstiprinājās un tāpēc komentējām iespējamo noslieces cēloni. Nogurums nomāca un piesēdām pie sarkanā lietusarga fotogrāfiju sērijas, lai ieēstu pīrādziņus un atpūtinātu kājas. Skumji ka cilvēki tik reti apskata tās lietas, bet tomēr arī sava aura ir tukšajām iztāžu zālēm.
Atstājuši ierakstu viesu grāmatā, dodamies uz nākošo, kas ir jau turpat blakus. Redzēta jau vairāk kārt un tomēr, katrā nākošā reizē nāku ar jaunām domām, idejām, redzējumiem, kas visu maina atkal un atkal. Patīk atrast arī vel neivēroto - kā šoreiz gleznas, pie griestiem. Jāapguļas ir lai to ieraudzītu. Cilvēki tik skrien un skrien, no vietas uz vietu, piemirstot, ka viņi ir jau vietā.
Tad nu skrienam mēs ar. Jānis nedaudz satraucās par pielēgto ritnei, bet tomēr vel turpinājām doties augšā, kur atkal jau bildes, citi stāsti citas emocijas, un tualetes apmeklējums. Tad atradām ceļu uz jumtu, kur pavērās atkal jau skats no augšas, līdzīgi kā no koka, pirmīt tikai plašāks. Pirmstam gan ļoti aktīvi cīnijos ar telefonu, lai uzrakstītu sev atgādinājumu par nākotni - drēbju laikošana. Māju jumti, skats tālumā. Piramīd veida logi uz jumtiem, rosība vienā logā rosība citā. Vadu līkloči viss apkārt.Tik daudz telpas ir tur augšā, tik kāp un kāp un kāp, bet augšā mazāk vietas nepaliek. Ak gribās tikt uz tiem jumtiem. Daudz juniešu atpūšas uz jumta, atgādinājā Zinātnes muzeja jumtu Amsterdamā.
Dodamies skatīt vai ritens vel uz vietas. Liftā vel palēkajam, žel ka nebija lifta cilvēks. Ritens vel tur pat.
Paskatoties no apakšas uz māju augšām tās izskatās tik ļoti citādāk, ka neparasti paliek. Jānis aizlaiž uz kojām, es ceļoju tālāk. Izstaigāju karuseļu parku, kur jūtos visai trokšņaini ieņemts, pēc klusajām gleznām. Sajūta tur, ka viss metas virsū, ar velmi izaicināt. Bet tā nu izeju gar karuseļa malu no tā ārā, kur divi jaunieši pie Raiņa braukā ar skrituļdēliem. Blakus tam visam troksnim tik mierīgi. Uz zebras sajūtos mazs, bet ne nevērtīgāks, kad viens pats šķērsoju ielu, lieliem autobusiem un mašinām stāvot gaidot uz mani. Es ceru ka šoferi arī novērtē to, kad es pagaidu, lai ļautu tiem pabraukt bez apstāšanās garām. Riteņbraucēja nobrauc garām pa tam paredzēto celiņu. Atkal cerība uz atklātas, brīvas sociālās dzīves izplatīšaos. Parkā pie kanālā apsēžos un uztinu. Sajūtu mirkli un izbaudu kā esmu mācijies. Tad nu aizgāju atal uz mazo būdiņu uz vienu aliņu. Satiku hippij meiteni un drusku parunājām pie alus glāzes. Pieslēdzos pasules tīmeklim un iegrimu e-pastu pasaulē. Visin ko uzināju un atslēdzos no pasaules tīmekļa, tikmē puisis, maijas pazīts ienāca ar popkorna kasti un tā kā pīrādziņi bija tikai īslaicīga bauda, gribējās ēst tos sprākstošos iesālītos kornus. Uzaicināja arī mūs atnākt uz Foto izstādes atklāšanu - Vīns, popkorns un ak jā bildes. Tā nu mēs devāmies uz turieni paceļam dūms.
Svinīgā uzrunu daļa gan nokavēta, bet bildes jau vel tur un runātīgie cilvēki arī. Apspriešanās pie glāzēm un popkorna. Bildēs tverti ikdienišķie dzīves brīži, iz cilvēku dzīves pilsētu ielās un citur. Bezgala daudz domu ik bildē. Stāsts par iztādi ar diviem piegājieniem arī tapa izlasīts un apspriests. Trīs meitenes kas nāca ar mums no būdiņas, izrādija pārsteigumu par to ka vīns tiek liets par brīvu un popkorns ar ir brīvi ņemams. Pasaulē kur škiet, ka par visu ir jāmaksā, tas šķiet varētu būt kas jauns UN prieks redzēt acis kas pārsteigtas par lietām. Nedaudz pazudis mans naivums šajā dienā bija. Ārā ejot ar maiju uzpīpēt, piesēdām uz betona kaut kā un skatījām debesi mēnesi, runāšana. Varbūt par daudz jautājumi no manas puses, bet tā es mācos un izprotu. Vel kāda dāma palūdzu uguni, ar laba vēlējumiem vakaram, tā arī atbildēju atpakaļ UN pēc tam meitene kas škiet teicās ir iedzērusi, bet bija jauki aprunāties uzaicināja arī uz balīti, Takā, bet tik tālu nesanāca man tikt tai vakarā. Vel dūms un drusku vel no vīna ar pēdējiem skatieniem uz bildēm, ar vel citām domām. Bono protams arī turpat jau apkārt staigā.
Tālāk dodamies, neapzināts gājiens bez mērķa un domām par to. Līdz uzrunāja mūzika un sāku dejot ielas vidū. Tad caur kāda nekad agrāk neievērota resturāna logu ievēroju, ka spēlē Acid rain, lai gan jau jutu, ka tie ir viņi brīdī, kad sāku kustēties mūzikas ritmā. Iedevos iekšā paklausījos stāvot paklausijos sēžot. Maija vienā brīdī aizdevās prom. Pēc mirklīša jau nevarēj nociesties un sāku dejot. Padejoju un jutos labi, caur kustību izjūst mūziku ir patīkami. Noder arī kā treniņš maratonam. Piesēdu uz alu. Un kad vien sagribējās lecu kājās un dejoju, viens gan, bet kādam ir jābūt pirmajam, lai kas notiktu. Izdzēris alus, dūms un gāju pārbaudīt cik prasīs par krāna ūdeni šajā vietā, jo alus bija padārgs. Izrādās tā nav pieņemts pie viņiem, bārmenis izskatījās ļoti apmulsis vai neizpratnē, ko darīt ar manu lūgumu, šķiet viņš mani labi saprata, ko prasu un zināja ka to var izdarīt, bet vietas uzliktās normas viņam to aizliedza. Tā nu palīdzēju viņam un ļāvu man iedot ūdeni no pudeles. Vel paklausījos mūziku un parunājos ar blakus esošajiem par visvisādām lietām, no randiņiem, kas biaj tieši pretī esošā galdiņa saviesīgais nosaukums, gan ārzemnieku attieksmi pret šo vidi, gan mūzikas mācīšanās metodiku.
Tad jau bija vēls un drīz jau nāca mans mikriņš pēdējais un devos uz tā pusi. PA ceļam pie prieka vel satiku piedzīvojumu biedrus, apstāstiju daļu no ši un devos uz pieturu. Gan apmulsumā paņēmu pāris nevaidzīgus līkumus, jo gāju, kur acis lec. Ejot pāri lukseforam bija aina, kur traktors lēni un arī apstājoties ar zīmēm un smaidu mēģināja parādīt, meitene ielas malā nedaudz pavirzas nost, jo traktora gabarīti un ceļa tīrīšanas iekārta aizmugurē būtu meiteini nonesusi no pekām. Bet viss beidzās labi un es vel spēcīgi sasmaidijos un visi aizgājām uz mikriņu. Vienu un to pašu. Interesantākā publika mikriņā pēdējā laikā. Sākot ar šofei un viņa lielisko runas manieri, un atjautīgajiem pasažieriem runājot ar viņu, arī picas ēdāj meitenes ar kolas trauku. daļa cilvēku stāv daļa sēž. Intresants savienojums kad vel kāds no stāvošajiem ļerpato un tā vienīgais atbalsts ir spēcīgā rokas tvērienā turētais stienis. Vel atmiņās par traktoru, nespēju nesmieties skatoties uz to meiteni. No pašas aizmugures mani sasauc reiz satikta meitene, kā arī atgādināja par vilciena braucienu, kad abi gulējām un bezmaz vai uzticējām viens otram pamodināšanas uzdevumu vaidzīgajā stacijā. Šoreiz tākā viss bija pilns paņēmu viņas draudzeni klēpī un visi sēdējām. Sarunas par plēniem. Cits brauc balēties, cits nē(es). Apskaidroju šo to interesantu par dzīvi, kas šodien notika, kā es šeit nokļuvu. Kurp viņas dodas un kādi plāni tupmāk. Kāpēc gan cilvēki tā nerunā ar viem kas blakus. Tik daudz laika tie reizēm velta tik vien kā gaidīšanai. Kad gaidi brīdi neizbaudīsi.
Mājās nokļūstu maldoties, jo galīgi negribējās iet pat taisnāko ceļu. Vienā brīdī atmodos guļam zālītē aplūstošo pļavu pusē pie Lielupes. Skatoties spilgtajā mēnesī un klausoties apkārtējajā mierā. Tad jau devos mājās, ieēdu skābeņzupu, kas leduskapī ar zīmīti ''Skābeņzupa Atim'' tā vien uzprasījās uz apēšanu. Kad biju to apēdis bija jau vēls un uzliekot mūziciņu smadzenēm iemigu.

Ja nejustos tagad tik steidzīgs, tad pierakstīt šai dienai klāt arī visas citas savas sajūtas no slīdošo trepju skaņas un botu zoļu ķīkstošas skaņas un sajūtas, līdz siltuma sajūtai ieejot kādā vietā vai izejot no tās arī par ēnām kur un kad tās bija un kur nē. Bet tagad jau cita diena priekšā, lai gan lielu daļu šīs dienas esmu veltijis vakardienas pierakstam, bet tomēr ikdiena ir diezgan spēcīga lieta, ja vel tas notiek ar tevi. Kādu dienu uzrakstīšu par savu domu lidojuma dienu, kad esmu tikai domās, ar minimālu vides piesaisti.

Klausos

Spilgti sāku modelēt cilvēku dzīves, kuri radījuši stāstus. Viņi tik daudz ir sapratuši. Atsevišķi un kopā, paldies, Jums. Runājiet un radiet vel.

ar sevi

man tik bieži gribētos teikt ka es nesaprotu
skumjākais ir tas ka es saprotu
un tas visu padara tik daudz grūtāku
man ir grūti dzīvot šajā sabiedrībā
es redzu cik salūzusi tā ir
tā darbojas pretēji savām interesēm
skumji ir tas ka mēs zinam kā var darīt labāk
mēs tikai neticam ka varam.
mums iemāca neticēt
skumji ir arī tas ka es tev varētu pateikt vienā teikumā to kas tev jādara lai justos labāk vienmēr.
skumji ir tas ka ja es tā izdarītu tu tam pretos stiprāk
mums māca pretoties
cīnīties vienam
neticēt
skumji ir āri tas ka man arī tam ir grūti noticēt
kad visi apkārt rīkojas pretēji
skumji ir arī tas ka cilvēki domā ka cilvēki nemainās
vel skumjāk ir tas ka viņi nemainās jo viņi domā ka viņi nemainās
man apkārtējie mēģina ieskaidrot ka es nesaprotu
un jo biežāk to saka jo vieglāk tam noticēt
Tas izplatās
viss izplatās
visas domās
visi vārdi
nekas nepaliek
nevar to apslēpt
bet to var ietekmēt
kad to mēģina, citi uzskata par savu uzdevumu pierādīt ka tā nav
labas lietas nenotiekot
jābūt reālam
nomācoši
tāds ir vairums
mēs nedrīkstot kļūdīties
nekad
tā mums māca
ja esam pret to esam nepareizi
ja jautājam mūs apklusina
skumji
man žēl par viņiem
es tādēļ raudu
es zinu ka man būtu vieglāk to nezinot
bet es negribu to
nezināt
to mēģinājuši ir daudzi
mainīt
bet vienmēr vairākums prtojas
vienmēr
līdz vairākums grib pārmaiņas
lai tiktu līdz 100 vaidzīgs ir gan 3. gan 99.
bez viņiem nevar
nekā

Smaidot

Kas notiek, ja staigā pa Rīgas ielām ar smaidošu, ļoti smaidošu seju. Hmmm... visi drošs ļauni skatās un grasās sist. Nop laikam jau nē. Tas īstenībā ir interesanti. Tu ej un skaties kā cilvēku akmens sejas nomaina smaids. Var dzirdēt arī pozitīvas atsauksmes, kas liek smaidīt vel stiprāk un reizēm arī pakustēties ar kādu deju soli. Oki, ir arī lielāka iespējamība, ka tu ar kādu sāksi runāt par mandarīniem veikala plauktā vai ar blakus stāvošo pie luksofora sarkanās gaismas par smakojošajām mašīnu izplūdes gāzēm un vilcienā šā un tā pārrunāšana ar savas ailes biedriem. Dažs garāmgājējs itkā ikdienišķi pamanās arī uzprasīt vai man nav pīpītes... Ir cilvēku grupa, kurus var atpazīt pēc smaida un varbūt arī matiem.

Darīšu tā biežāk.

Intelekta problēma

Vienmēr par maz informācijas, lai būtu pārliecināts. Nieki vienmēr liek šaubīties, jo tie ne vienmēr ir tikai nieki. Es pirms pāris dienām nonācu pie slēdziena, ka esmu beidzot izstrādājis pietiekami ticamu pasaules skatījumu. Robots(caurumi, nevis mehāniskā lieta) vel tas skatījums, bet pildītās daļas savienojas un dara to arvien biežāk, jūtami biežāk. Laikam tā ir tā sajūta, kad patiesi notici kaut kam. Un tomēr es vel tik bieži šaubos, kad runāju ar citiem. Sajūta ka saklausu viņos sevi, jo tik bieži dzirdu sen sakārtotas domas. Tās atkal rada šaubas, katru reizi, bieži. Dažreiz es aizeju prom. Nespēju tajā klausīties, esmu tam ilgi mokoši gājis cauri un vairs negribu to. Lai cik loģiski man tas šķistu, ne vienmēr spēju to paskaidrot. Bet ko es arī gaidu man vajadzēja daudz laika un te vienā sarunā mēģinu to paskaidrot. Ja vel tēma ir pretrunā ar kādu iesīkstējušu sarunu biedra domu, tad sanāk malties uz riņķi. Pacietība jāapgūst un runas veidi. Cilvēks no bāra uz to iedvesmoja. Cilvēkam nepatīk ja viņam uzbrūk. Reizēm vārdi kaut arī patiesi tiem šķiet kā uzbrukums. Jāiet apkārt, liekot viņiem pašiem saprast. Manī ir par daudz iedvesmas, lai es aizietu gulēt. Lai gan tā nav labi teikt, bet sakārtošu arī to. Metode ir skaidra.

Projekts

1001 lieta, ko var darīt ar gariem matiem.

Krāsaini sveicieni!

Make gif animation

ģenerētis epifānija 1

Brauciens valdīs ar varu pār visu palaist varu vienu caurumu no noteikuma paraugu turēt pašu noteikumu vēl vienu visā pasaulē valdīs mobilās mājas un to pašu normu viena siena notiks daudz pasaules kara būs mobilo mājaspašu noteikumu vienas sienas tie būs turēt pasaules kara viena mobilās mājas un to pašu normu vienu sienu mājās un to pašu normu viena siena ir viss bumbu morāles Mall par mobilo mājas tā paša likuma būs solo viena siena visu Tāds pats noteikums vienas sienas kopumā bumbu morāles centrs mobilo mājas pašus noteikumus sienas sienas vienā Seulā sienā vecās zāģētavas viena siena vecās bumbu visu Mall centrs Mall mobilo mājās ar tādu pašu mērķi Mall instalēt vienu mazu bļoda atrisināt savas visu veco bumbu visu Mall centrs Mall centrs mobilo mājās ar tādu pašu mērķi Mall instalēt veco sienu vecā dvēsele vecais Pols vecu bumbu visu Mall centrs Mall centrs Mall mobilo mājas atrisinātu tos visus visu info veco sienu veco dvēseli visu veco bumbu visu bumbu, kamēr vietējā lielveikalā pasaules mobilo mājas atrisinātu tos visus kopumā veca sieviete visu dvēseli no visām kopumā lodīšu 00, ne sēdēt arī ar dažām
Summa un sienas arī atsevišķiem trūkst
Pieņemot, lūdzam zvanīt

Šahs

Otrā diena paiet priecājoties par šahu. Viņā ir spēks, bet viņš arī ir daļēji ļauns. Asinis šķīst, kad jātnieku rotas vienu pēc otra sagāž torņus. Sešās stundās divas partijas. Ļoti saspringtas un agresīvas. Tas izdresē smadzenes.
Es zinu ka varu būt jebkas, es tikai nespēju izvēlēties kurš viens no tiem visiem gribu būt. Varu būt tikai viens.

acis veras projām.

caur pagāni slieksnis aklā vēnu galā apmāna priekšā. Tā otra pasaule ir citāda, citas pasaules tajā pārdod kā likteni, kā slimu izpriecu. Bet bez tiem mēs te nebūtu. zszszzszszszzszszszszzzsszsszszzsszzszszszzszszszsszszszszszszszszszszszszszszsszszzszs
ieelpa izelpa ieelpa izelpa ieelpa izelpa bnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnbnb
tas nepāries, nekad

Līdz kam tik ne.

Naivums noveda līdz visas pasaules uztveres sabrukuma... Vajag bremzes. Prāts mani biedē. Šit, te ir vel viens. Mēs esam mazi dzīvnieciņi, kas pēta viens otru un savu apkārtni. Atcerējos kā stāvēju vel pirms mirkļiem vairākiem, uz sniega čupas un vēros pār Lielupes niedrotajiem krastiem uz spīdīgajām Ventspils šosejas mašīnu gaismām dzeltenām un sārtām, baltām un burkān-krāsā. Viss tik tālu plaši. Dažas gaismas. Saldējums un kvass, ņam.

Gremojot

Priecīgā hipnoze, nekad nebiju tik baudoši sajutis ābolu smaržu un pēcāk to tikpat baudoši apēdis. Garšas un smaržas orgasms. Un tad es domāju par pagātni, skatoties cik muļķīgi naivs esmu bijis par šo un to jeb daudz un dikti. Tagad vairs nē, šņuk. Lai gan vai ir iespējams tieši šajā vai jebkurā brīdī domāt ka rīkojies naivi? hmm.. laikam var gan. jā. Seriāls Firefly ir awesome, vesterns kosmosā. Tur ir gan govis, gan kosmoss un arī traki kanibāl cilvēki.

Paldies par uzmanību.

Agrie rīta sapņi.

Pēdējās dienas man ir vienkārši lieliski rīta sapnīši. Tie turpinās pat, ja es uz īsu mirklīti pamostos. Šorīt (tagad ir 5:56 no rīta, sanāca pamosties) sapnī sākotnēji risināju sarežģītus(nosacīti) fizikas un matemātikas uzdevumus, pēcāk nedaudz nosarku, bet ātri apradu ar mūžīgajiem uz mani pavērstajiem cilvēku acu skatieniem. Norisinājās kāda grūti izskaidrojama kāršu spēle ar 18 cilvēkiem(savādi ka es atceros) Šobrīd ir sajūta, ka varētu arī atcerēties, kādas kārtis katram tika izdalītas vismaz pusi no tām, kas tika noliktas atklāti. Sēdēju galda abās pusēs vienā ar gaišu apziņu otrā, kā viens no četriem ļaunuma pavēlniekiem, tik galīgi ne ļaunā veidā vismaz man daļa no tiem. No bad puses skatoties pazinu visus izņemot tos kas bija manā pusē, jo tie kā slēpās un viņiem nebija vārdu. Tad ar kādu grūti izprotamu kāršu gājienu nonācu līdz punktam, kad vajadzēja sarakstīt notis dziesmai un izdomāt deju. Sāku rakstīt notis un tad mēģināju tās nospēlēt tik nesanāca, blakus sēdošā meitene parādīja kā tas jādara un ko esmu domājis ar to visu ko biju sarakstījis. Celties šik agri ir neparasti. ah Vakar praktizēju savas klaviatūras klavierspēles prasmes.

Dzer, vem, dzer, vem....

Viss sākās ar big bang un tad man darbā, kad uzdotais uzdevums jau nule kā pabeigts, padod iepriecinošu vēsti, ka tā kā mēs tik ātri esam to jau pabeiguši, tad būs arī papildu uzdevums, būtu jau forši, ja par to arī maksātu kā par citu uzdevumu. Strādāt prieks pagaisa, cenšanās pabeigt ātrāk maksimāli sevi nodarbinot ir izvērtusies tikai ar papildus darbu, kam īsti vairs nav spēka un gribēšanas. Tāpēc vakar pēc Matīsa zvana devos dzert, ar mērķi piedzerties, man gribējās atbrīvoties, ļoti. Darbu pametu neierasti agrāk un sēdos tramvajā uz 20 minūtēm. Sāku ar 2 kausiem uzreiz. Pārējais jau kļūst miglaini. Atjēdzos uz ceļa meža vidū ejam kaut kur. Blakus iet arī Matīss, man šķiet ka esmu pie Siguldas. Snieg sniedziņš. Sajūta ka būtu sapnī, nē, es domāju ka es esmu sapnī. Apziņa parādās un pazūd. Kur mēs esam un kāpēc un kur vispār mēs ejam. Neko kas notika iepriekš neatceros. Nonākam pie kaut kādas sanatorijas. Atminos sevi sakām ejam uz turieni, varbūt dabūsim ūdeni. Tur pie mums pienāca kāds vīrs, kuram teicām ka mēs nezinām kur esam. Viņš parādīja virzienu un pavadīja vel gabaliņu. Tad mēs ar kaut ko runājām pa telefonu, par visu ko. Un man kāds piezvanīja un teica, lai uzzvanu saviem vecākiem. Nesapratu, kā kāds zināja ka esam kaut kur nezin kur. Ārā bija auksts un šķita ka mēs nomirsim, negribēju traucēt vecākus. Ierosināju celt sniega māju un pārnakšņot tur, bet tā kā man šorīt bija jābūt darbā, nešķita ka tā būs labi. Mēs nokļuvām apdzīvotā vietā un izrādījās ka tie ir Kauguri. Vecāki mūs izglāba.
Rīts bija tik smags cik smags tas vien var būt. Esmu pavēmis blakus matracim un jūtos draņķīgi un bezspēcīgi. Tās nav pohas, es vel joprojām esmu alkoholisks un tik ļoti kā sen sen sen nebiju bijis. Un vel jābrauc uz darbu. Eju panīkt zem tekoša ūdens. Pavemju vel. Un braucu uz darbu. Ceļā kaut kur vel pamanos pazaudēt telefonu, iespējams palika mašīnā, bet mašīna vel jorojām ir servisā, aj tāpat man to rīku nevajag. Sāku strādāt, bet sapratu ka es nespēju, nav spēja pacelt lāpstu kur nu vel sniegu uz tās. Nokāpju atpakaļ uz garderobi kur iedzeru tēju, kuru pamanos arī pēc brīža izvemt. Atguļos uz grīdas un iemiegu. Ļoti apsildīta tā grīda ir. Nespēju paciest karstumu pieceļos un eju pabāzt galvu zem dušas. Padzeru vēso krāna ūdeni, tad to atkal izvemju. Visi orgāni streiko. Paguļu vel un tā līdz pusdienlaikam, biju jau izvēmis visu savu līdzpaņemto tēju no litrīgā termosa un vel daudz ūdens no krāna. Ik pa pabrīdim uznāca apziņa ka jāiet strādāt, bet tas parasti beidzās ar atkārtotu vemšanu. Tā nu es tur gulēju karstumā, slapjš no sviedriem. Kad saņēmos kāpt atkal uz jumta, biju jau nedaudz atguvies un ar laiku arī pieradu strādāt. Šņaucot degunu iešāvās prātā doma, es zinu kas šoreiz bija savādāk, pilnīgs ēdiena trūkums organismā. Pirms dzeršanas gandrīz neko nebiju ēdis jau pusotru dienu. Šovakar kad biju jau spējīgs saturēt sevī šķidrumus, šo to arī apēdu. Orgāni vel liek par sevi manīt, bet tas vismaz ir beidzies. Jādodas čučāt.

Nogurums

Vakar pēc darba jutos izsmēlis spēkus, tāpēc atpūtos. Sāku ar filmu 127 Hours. Pie intro daļas jau ķermenis notirpa un smadzenes sasildījās. Ļoti patīkama satraukuma sajūta, jo gaidīju, kad varēšu to redzēt jau pāris mēnešus. Filmas Soundtracks jau sen pie manis un tika klausīts. Tās gaidas drošs filmu padarīja vel awesomeāku. No manas puses 10. Noklausījos 1000 awesome things bloga autora runu iekš TED un sapriecājos. http://www.ted.com/talks/neil_pasricha_the_3_a_s_of_awesome.html Vel šis tas un devos miegā. Sapņi bija spilgti un gaiši. Netīšām pamodos 3 naktī, bet ar nākošo reizi trāpīju uz drusku pāri 6.
Viena daļa sapņa bija ceļojums ar ģimeni uz Lietuvu, kur notika, kas silts. Otra daļa masku balle ar daudz pazīstamām sejām, taču nevienā brīdī netiku dziļāk par priekštelpu, jo meklēju kādu. Atradu cilvēkus, kuri tin jointu un pievienojos viņiem. Pēc tam sieviešu tualetē pārģērbāmies. Man bija balts uzvalks. Un Ilze un cits puika ar kuriem biju pārģērbies jau devās es nedaudz atpaliku, bet pēcāk sekojot viņiem izrādījās, ka esmu 3 sapņa daļā. Kur jāju uz dzīvnieka kuram ir liels begemota ķermenis ar īsām kājiņām un galvas daļā 4 resni ziloņa laik snuķi, tik viņš tos izmantoja, lai ātrāk pārvietotos, piesūcoties pie zemes un pavelkot uz priekšu savu lielo ķermeni, tādejādi palīdzot saviem mazajām kājiņām. Aiz sevis tas atstāja četras zigzagu joslas ar šķidrumu no šiem snuķiem, līdzīgi kā gliemežiem. Nespēju saskatīt vai tam vispār ir acis vai tas vadās tikai pēc snuķiem. Lai nu kā jāt uz tāda bija patīkami un ātri, vienīgi izrādījās, ka esmu sekojis kādai indiešu tūristu ģimenītei, kad to sapratu griezos riņķi atpakaļ uz balli, nodomājot ka ir sajūta kā Lietuvā un kāpēc es jāju uz šī dzīvnieka, lai kas tas arī būtu. Nedaudz skumji ka es tad pamodos.

Darbadiena

Pamodos pats saviem spēkiem 6 un sāku rosīties. Modinātāju pat nevajag. Pastaipījos. Aizdevos uz virtuvi, kur māte taisīja maizītes. Iedzēru kafiju. Nomazgāju seju un tad jau uzvilku visu, ko biju ieplānojis vakar vakarā, paķēru somu un devos ārā. Neatminos pēdējo reizi izdodamies pirms vecākiem. Kad tēvs atnāca un atslēdza mašīnu izdomāju, ka kaut kas jādara ar manu enerģiju tāpēc palīdzēju notīrīt aizsnigušos stiklus, ar sen nedarīts. Ceļā uz darbu, jeb pirmo no piecām haltūras dienām, klausījos lekciju par BRīVīBAS izpratni senajā pasaulē. Parakstījos par 3 drošības instrukciju noklausīšanos un tad arī darba līgumu. Man vel pajautāja vai es smēķējot un ko vienā mirklī atbildēju nē un sajutu to arī vēlāk uz jumta tīrot sniegu. Jo darbi ritēja raiti likās ka pat esmu sava veida transā, jo pik pak pēkšņi ar biedru atjēdzamies, ka esam jau to darījuši vairāk par 3 stundām bez apstājas. Man jau patīk, kad uzliku vel Eels dziesmiņas, lai ausī skan nekā vairs nejutu un biju tikai savās domās, ķermenis tikmēr savā nodabā darīja to, kas jādara. Man arī nāca apziņa, ka brīžos, kad es būtu uzsmēķējis, ja es smēķētu, man uznāk milzīga bauda, prieks un visādas citādas laimes izpausmes, kā pirms pāris dienām biju sevi ieprogrammējis. Un tas tik patīkami strādā. Vel 4 stundas patīkama darba. Braucu mājās. Vilcienā Pēc kāda brīža atjēdzos, ka esmu lasījis tik aktīvi, ka kontrolieris nebija apzīmogojis manu biļeti, lai gan braucu no Rīgas un viņš to sāka to darīt vienu solu aili pirms manis. Mani vienkārši izlaida. Mežāj jau bija patumšs, priecīgs gandrīz nedaudz skrienot, devos tam cauri skatoties koku galotnēs gluži, pirmīt origo kad staigāju un skatījos griestos visapkārt un nespēju beigt smaidīt. Tik patīkami justies patīkami. Sajūta ka lietotu kādas happy pill's, vismaz tādu es to sajūtu iedomātos. Piestāju lai pačurātu un atkal jau nodomāju cik tas ir daudz daudz patīkamāk čurāt brīvā dabā nevis tajā traukā telpā. Mājās sevi pabaroju, uzņēmu jaunumus par smadzeņu aktivitāšu pētījumiem jazz māksliniekiem un hip-hop māksliniekiem, kā arī turpināju jau iesākto lasāmo. Esmu te. bu. Tagad joga, pēcāk duša un ar hipnozi miegā. Saldus sapņus bumbulīši. Tev tagad ļoti patiktu apēst plombīra saldējumu. Atcerējos, ka sniegs caur darba biedru atgādināja par saldējumu un gribēju šodien to iegādāties, bet man bija nauda tikai ceļam uz mājām, bet man vismaz sanāk izlikties, ka man tāds ir un coca-cola atdzisusi sniegā uz jumta pēc aktīvas ķermeņa noslodzes garšo pasakaini lieliski.

Labrīt!

Pēdējās dienās atmetu smēķēšanu un agri ceļos ar prātā programmēšanas audio ierakstiem. Smēķēšana pašlaik ir sasaistīta ar neforšām emocijām un kopš tā arī nav pat bijusi vēlēšanās uzsmēķē un katru dienu pastiprinu nepatiku un palielinu patiku pret tīru gaisu. Ar miegu šķiet arī kļūst labāk, vismaz sanāk pamosties tāpat vien ap 6 un neiemigt atkārtoti, vakaros arī sāk izdoties agrāk kļūt miegainam. Lai gan šī nakts bija interesanta ar to, ka man ejot gulēt likās, ka nekādi nespēju aizmigt un to ka biju aizmidzis secināju tikai brīdī, kad no rīta pamodos no tā, ka kaķis laiza lūpas. Pēdīgais sapnis bija vakarā man esot ceļa malā sākotnēji tankštelē, kur iepirku bulciņas un atvadījos no mātes, lai dotos stopēšnas tripā. Vakars pagāja ejot pa ceļa malu, kuram līdzās bija arī dzelzceļa sliedes, pēc brīža atjēdzos kā no miega ejam pa ceļa vidu. Nesapratu, kā mani nav notriekušas mašīnas, jo biju pazaudējis atmiņas par līdz šim noieto. Uzausa rīts un sastapu uģi, kurš piedāvāja Turcijas kamieļ cigaretes no pustukšas paciņas, vienu paņēmu, bet neaizsvilināju, noglabāju. Ņemšanas brīdī pienāca māte un teica, lai braucu mājās, bet es atteicos un kā šķiet devos cauri Rīgai tādai, kāda tā izskatījās manos bērnības sapņos, kuri bija veidojušies no retajiem tās apmeklējumiem. Iešana šķita tik ātra un nekontrolēta, ar sajūtu itkā būtu tikai viens iespējamais ceļš, kur iet, jo pārējo izskats atmiņā man nemaz nebija. Biju pārliecināts, ka ja pretošos ceļam nogriežoties apzinātā citā virzienā, nokļūšu tukšumā, vietā bez atmiņām, bez nekā. Te mani laiza kaķis un es pamostos saprotot ka gulēšanas programma arī nostrādā.